Klaidonis
Kur pie upītes krāčainās sentēvu laikos dzirnakmens bij velts Gadus septiņus atpakaļ pirts namiņš stāv celts Sienas koka,jumts salmu ,pamats krāsots ar melnu Apkārt mauriņš kā safrizēts glīts Koku galos dzied putni kaut sen jau nav vairs rīts Te var sadziedēt vecus un klibus un slimus Un just kā no jauna sit sirds Te var aizmirsties brīdi un sajust kā saule mirdz Te var satikt gan radus gan vecus gan jaunus Un negaidīts nav neviens Kaut uz galda ir palicis tikai aliņš viens Piedz. Te sēžu uz pirtslāvas vecajiem dēļiem Un domāju kas gan te slikts Nu protams nav Rīga kur solārijs ,dūņas Uz ādas tiek iedegums likts Bet tomēr man šķiet ka mums sirdij daudz tuvāk Šis pirtsnamiņš kaut tas nav šiks Jo varu te sēdēt un sviedrēt bez maksas Kā Ādams nu vienkārši pliks