M. Freimanis, M. Freimanis, Tumsa
tik neciešams un savdabīgs tas ceļš vai jūti kā metri tie skrien soli solī mēs ejam uz priekšu arvien aizvien katrs savā virzienā mēs blakus mēģinām izrauties bez vārdiem un liekām mīmikām tāpat vien katrā jaunā pagriezienā gribas soli citur aizmukt laikam tāpēc esmu nācis lai tevi aizvestu līdz galam vēlreiz nekad vairs vēlreiz nekad vairs.. atkal savāds vieglums mūs trenc uz priekšu bez sava gala un jēgas mēs skrienam uz vietas kā vienmēr kā arvien naktīs nedaudz baidoties no garām skrienošām mašīnām mēs ciešāk plecu pie pleca kā aizvien katrā jaunā pagriezienā gribas soli citur aizmukt laikam tāpēc esmu nācis lai tevi aizvestu līdz galam vēlreiz nekad vairs vēlreiz nekad vairs.. un kā vienmēr mēs nezinām un kā vienmēr mēs aizmirstam kurš kuru uz ceļa ir atvilcis un kāpēc un kā vienmēr mēs nezinām kurp aizvedis šis pagrieziens un kā vienmēr mēs paliekam tāpat vien katrā jaunā pagriezienā gribas soli citur aizmukt laikam tāpēc esmu nācis lai tevi aizvestu līdz galam vēlreiz nekad vairs vēlreiz nekad vairs vēlreiz nekad vairs vēlreiz nekad vairs..