Tauta, Tauta, Tauta
Kad vecais Mačs uz mežu iet, pār plecu licis šķipeli, Viņš meža malā apstājas un izvelk savu Pīpes kāta galviņu, ko izkrata uz ežas, Un divas meitas, smaidošas, tam rāda savas Pēperkoku sirsniņas, ko cepis maiznieks Švimpis, Un Mačam, gluži nemanot, sāk stāvus celties Pīlādžogu Jēkabiņš, ko saimnieks taisās sist, Jo viņš tam esot iztraucēj`s no meitām dabūt Pirmās dienas vakarā, kad meitas govis dzirda, Tās vienā rindā nostājās un tad pēc kārtas Pirmā bija aktrise, kas teic`, ka laime irst, Un no šīs trakās būšanas ir jāiet tikai Direktoram pasacīt, ka laiks ir iet uz mājām, Jo būšanas nav kārtībā, kas atrodas starp Kaukāzijas kalnājiem, kur vīrieši tiek sisti, Tiem palīdzēt var sievietes tik dodot viņiem Piparotu šņabi dzert, un iedzīti tad mežā, Tie piedzersies un ielīdīs vai taisni pašā Pēdīgajā vietiņā, kur nedējot pat vistas, Un tas ir tikai tālabad, ka neesot tās Pirmklasīgi barotas un labā vietā lizda Un saimniecei, pēc olām ejot, sākot salt jau Pirkstiņi un austiņas un arī vecim ūsas, Tās sasildīt var vienīgi tik pieliekot pie Kurmja ādas spilveniem, kam melna samta virsa, Pa gabalu tā izskatās, kā pati melnā Dirbuļtēva ziemene, ko aizmirsis viņš cisās, Un to pa tumsu meklējot viņš dzird, ka kaut kur Pireneju pussalā vairs nevar sastapt jūdus, Un tautieši uz maizes smērē sviesta vietā Sutinātus kāpostus, ko pievedot ar tačkām, Un tad tā labi paēdis tu vari iet pie Mārtiņa, kam Āža krogs, kur alū mērcē ūsas, Un meitenes ir priecīgas, ja pieķer tām pie Kuldīgā, kad vakars vēls un dienas gaisma dzisa, Tad Vijolīšu gravā čalis savu fidu Pirmo reizi skūpstīja, tā likās tam tik jauka, Bet rezultātā izrādījās, ka tā ir īsta Mauriņkundzes lutekle, kas skūpstus dod bez steigas, Un te nu katram jāsaprot, ka dziesmiņai ir beigas.