Jānis Krūmiņš, Jānis Krūmiņš, Apvedceļš
Mans reiz aizsapņojās novakars tik silts Un es aizmigu uz vecās muižas trepēm Redzēju kā barons slepus naktī iet Un padusē nes magu zelta podu Piedz. Bet ja kādreiz tiešām sabrūk vecā pils Kur liksim kroņa mantu, ne jau ķešās Un kā senāk barons hūti galvā liks Pateiks: “čau”, un atkal visus atstās bešā Barons pasmīn sevī un pie miera iet Tas ko redzējāt viņš teica sapņi vien Kur tā lāde rakta paliks noslēpums Mazie velniņi nekad to neteiks jums