Gundars Riekstiņš, Aleksandrs Čaks, Gundars Riekstiņš
Kad vakars kluss gar namiem klīst Un logi mirdzot vaļā veras, Man visas rētas sirdī dzīst, Sirds savas laimes neatdzeras, Sirds savas laimes neatdzeras, Un aizmirst tos, kas viņu nīst. Es viens un kluss tad eju tur, Kur spulgo dārzs un ļaužu mēles Ar lapu čalām kopā bur Man tik daudz liegu skaņu spēles, Man tik daudz liegu skaņu spēles, Kā vienā sapnī mani tur. Es eju viens un nepazīts Starp citām sejām nepazītām Pa tumsu glāstošo kā zīds, Pa takām sen no manis mītām, Pa takām sen no manis mītām, Kopš aust aiz logiem bālais rīts, Aust bālais rīts, aust bālais rīts.