Edgars Kreilis, Edgars Kreilis, Edgars Kreilis
Nakts aptumsums, tā ikdienu jauns noslēgums. Gadi tik iet, cik atminies no tiem? Kā tumsa zemi klāj, tā sapņus jāatsāj kā mazu piemiņu, gaidot jau rītdienu. Klusums starp mums ir pārdomu vētra, kur atsperties, no zemes atrauties? Piedot ir brīvam būt, velme par tādu kļūt. Kas labs, tas atgriežas, gluži kā pasakās! Ja tu jau to zini, ka viss ko tu gribi, vēl tikai ar roku jāaizsniedz! Tad tu jau to zini, ka viss ko tu mīli, Ilgi sirdī mājosies! Ou-ou vēl tikai ar roku jāaizsniedz! Ou-ou Ilgi sirdī mājosies! Padoms tiek dots, bet daudz vēl tiek neizmantots, kas nāk no Jums ir savāds pārsteigums! Paldies ir vārds, kas dod, bet citiem jāpierod, kā tumsa atgriežas, no jauna viss sākas! Ja tu jau to zini, ka viss ko tu gribi, vēl tikai ar roku jāaizsniedz? Tad tu jau to zini, ka viss ko tu mīli, vēl ilgi sirdī mājosies? Ou-ou vēl tikai ar roku jāaizsniedz! Ou-ou Ilgi sirdī mājosies! gaidot jau rītdienu no jauna viss sākas gluži kā pasakās