M. Freimanis, M. Freimanis, Tumsa
nav neka neparasta ka rīt pēc tevis taujā ar rītu metos kaujā izcīnīt vēl piecus mirkļus snaudai un kas ja neaplaudēs caur acīm aizvērtām var nepazīt un ne no brīva prāta kāds pie sirds tik cieši pieķeras un rokām sažņaugtām to neatlaiž un ne no bailēm rozes stāds pie zemes cieši pieglaužas tam vēl no ērkšķiem ziedi jāatlaiž tu esi tāda viena no mākoņiem ar pienu no tevis nodzerties kā minhauzenam uzticēties un visa zeme brīnās kā sirds to neapzinās uz kuru debess pusi ziema šogad aizbēgusi tā aizskrien nesaprasta vai man uz pieres rakstīts viņš ziemu nesapratīs un piedod nepaprasīs neparko es esmu tāds kā prasīts līdz galam nepārmācīts un nebrīnies ja vējš mūs nenoskries