Tu esi tāda viena

M. Freimanis, M. Freimanis, Tumsa

nav neka neparasta ka rīt pēc tevis taujā
ar rītu metos kaujā izcīnīt vēl piecus mirkļus snaudai
un kas ja neaplaudēs caur acīm aizvērtām var nepazīt
un ne no brīva prāta kāds pie sirds tik cieši pieķeras
un rokām sažņaugtām to neatlaiž
un ne no bailēm rozes stāds pie zemes cieši pieglaužas
tam vēl no ērkšķiem ziedi jāatlaiž
tu esi tāda viena no mākoņiem ar pienu no tevis 
nodzerties kā minhauzenam uzticēties
un visa zeme brīnās kā sirds to neapzinās
uz kuru debess pusi ziema šogad aizbēgusi
tā aizskrien nesaprasta vai man uz pieres rakstīts
viņš ziemu nesapratīs un piedod nepaprasīs neparko
es esmu tāds kā prasīts līdz galam nepārmācīts
un nebrīnies ja vējš mūs nenoskries