Ilmārs Dzenis
Toreiz ceļmalā ziedēja jasmīns Gāju vientuļš bez mērķa kautkur Kad kā sapnī pēkšņi pretī nāci smaidoša Tā kā taurenītis laukmalē Piedz. Taurenīt, mans taurenīt Tavi glāsti vij kā zīds Taurenīt, mans taurenīt Atlido uz īsu brīd Tavu acu kvēlošās dzīles Mīlas atvarā lika man grimt Tavu skūpstu simfonijā laiks apstājās Bet tad projām man bij jāsteidzās Viss ir kluss, tik vējiņš dzied dziesmu Debess jūrā mākonis slīd Kas to zin, kur gan būs tas nonācis rīt Gribētos man viņu pavadīt