Valdis Aivars, Jānis Ziemeļnieks
Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rasts. Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts. No tāles šurp pa mēmiem ledus kloniem, Pa sniega lauku klusi nāca Tā, Un pāri Tai ar zvaigžņu miljoniem Kā ziedošs koks bij debess mirdzošā.