Raimonds Pauls, Valdis Artavs, Aktieru Ansamblis "Ilga"
Vienos senos laikos, Palestīnas pusē, Valdīja, kā zināms, gudrais Zālamans. Cik tam bija sievu, rakstu ruļļi klusē, Tādas lietas nemēdz zvanīt lielais zvans. Citi kārtis spēlē, citi dzer un pīpē, Zālamana hobijs bija meitās iet, Daiļāka no visām bija Sulamīte, Viņai vienai tagad savu dziesmu dzied: P… Tu esi skaista, skaista, skaista, Vai tiešām tu to nesaproti, Ka tevi mīlu, mīlu, mīlu, Ka tevi mīlu ļoti, ļoti. Tu esi skaista, skaista, skaista, Un ja man būtu jāatkārto, Es tevi mīlu, mīlu, mīlu, Vai saule lec, vai rietot sārto. Sulamītes acis, Sulamītes pleci, Sulamītes krūtis, un šis tas vēl cits, Padarīja traku vispār gudro veci, Un viņš citām meitām bargi teica - Škic. Tagad tā vien liekas, jāsakur ir plīti, Un uz tās bez biksēm jāuzsēžas man, Allaž mēdza sacīt, gaidot Sulamīti, Vecais meitu ģēģers, gudrais Zālamans. Pasaulē, kā zināms, grozās viss un mainās, Pasaulē, kā zināms, viss ir relatīvs. Te tu, cilvēks, dzīvo, nav nevienas vainas, Bet pēc gadiem tev kaut kas jau kļuvis stīvs. Stīvumam par spīti, vecumam par spīti, Kamēr vēl nav sācis zvanīt kapu zvans, Mīliet katrs savu daiļo Sulamīti, Dziediet viņai vienai, tā kā Zālamans.