Sniegpārslas rīt

N.Rutulis

Vai redzi pār zemi sniegpārslas klājas -
Tās noglāsta pilis, būdiņas, mājas.
Uz brīdi sastingst un atkal sāk dejot,
Cik balta un tīra kļūst pasaules seja.

Varbūt, ka šīs pārslas baltās domas.
Kas atnāk un pazūd, atkal rodas,
Bet varbūt, ka tie ir eņģeļu smiekli,
Kas atnesīs mieru un reizē prieku.

P: Sniegpārslas krīt, vēl ticot un cerot
    Acis uz tām es pielūgsmē veru.
    Sniegpārslas krīt un pieskaras liegi,
    Sirds mīlēt sauc, kad ārā krīt sniegi.

Sniegpārslas krīt un sabirst man matos,
Sniegpārslās es kā brīnumā skatos.
Priecājos es par sniegpārslu glāstu,
Stāstu es jums šo sniegpārslu stāstu.

Tu piestāj uz brīdi un pacel acis,
Tad ieklausies, ko tev sniegpārslas sacīs.
Tas nav nekas dīvains – tu neesi jucis,
Bet atver vien savai dvēselei durvis.

Vai baltākās domas, vai eņģeļu smiekli,
Var atnākt un aiziet un dāvināt prieku.
Vai redzi pār zemi sniegpārslas klājas,
Gribas pie saviem mīļiem uz mājām.

Sniegpārslas krīt un paliek tev plaukstās,
Sildīt grib tos, kam sirdis ir aukstas.
Klusums un miers, lai iemājo krūtīs,
Eņģeļu zvans, kad skanēt sāk rūtīs.

Pasmaidi draugs un ieskaties acīs,
Nedomā vairs, ko pasaules sacīs.
Dejošu es tev sniegpārslu deju,
Smejoties tu man būsi par vēju.

Negaidi vairs, tavs ceļš ved uz mājām,
Sniegpārslās rīts, kas klājas zem kājām
Uzsmaidi sev un pasaulei arī,
Balts, lai ir viss, ko dzīvē šai dari.

P:  Sniegpārslas krīt, vēl ticot un cerot
    Acis uz tām es pielūgsmē veru
    Sniegpārslas krīt un pieskaras liegi,
    Sirds mīlēt sauc, kad ārā krīt sniegi.