Māris Priede, Artūrs Palkēvičs, Iveta Priede, Irēna Ancāne
Sirmajā eglē, kas lauka malā slejas, Vakara mijkrēslim sākoties, aizmidzis vējš, Neredz tas vēlīnas naktstauriņu dejas – Mūžzaļā egle tik saldi to ieaijāt spēj! Piedz. Pieglaužos maigi es sirmās egles plecam, Klausoties teikās, ko tumšie zari šalc; Gadsimtu elpa dus sirdī kokam vecam, Vienmēr tik zaļam, kam mūžs ir tīrs un balts Laikmetu grieži kā dzirnakmeņi veļas, Retais no likteņa sitieniem pasargāts tiek; Egle zin stāstīt kā tautas krīt un ceļas, As’ras kā lietas, kā sāpēts un priekā kā smiets Piedz. Mūžzaļā egle, tu tālo senču rota, Gluži kā māte tik mīļa un dārga arvien, Cēla un sirma no tēviem pārmantota, Mēroties brīvībā vari ar vēju tu vien Piedz.