Tranzīts
Septiņas dienas, par tām ir šis stāsts. Glāstu maigumā noslēpies asmens. Septiņas dienas, mans atmiņu lāsts, Prieks, čaumala sirdī kā akmens. “Kā projām no acīm, tā laukā no sirds”- Kā es gribētu teicienam ticēt. Pat nomodā balsi vēl tavējo dzird Katrā sejā tavs laimīgais smaids. Smaidu, jo tagad tas liekas tik naivs Un šīs sajūtas – jaunības smārds. Ļaujies jel kārtējai neveiksmei, lai, Kaut uz minūti atgrieztos tās Bailēs no sāpēm nu meklējam mēs Tikai prieku un mieru, un viss, Bet putni ar apgrieztiem spārniem vai spēs Atkal atgriezties debesīs Septiņas dienas, un liels noslēpums Septiņas naktis, un nākotnes sapņi Ļāvāmies straumei, kaut laiks ir pret mums Kā grib mums tās atņemt”