Romance

Imants Kalniņš, Aleksandrs Čaks

Var jau būt, ka viss tas tikai joki,
Pūders sārts, kas līdz ar rītu zūd.
Tikai kamdēļ, draugs, tu mani moki,
Vai Tu nezini, cik tā man grūt'?

Vai lai sirdi es Tev rokā lieku
Tā kā putnu, kas no dzīves trīc?...
Satver to. Ak ko nu tādu nieku...
Atdosi to man, līdz ataust rīts.

Es vēl daudz sev ko no dzīves ceru,
Tikai šonakt man tāds savāds prāts.
Viss vienalga, vai es skumji dzeru
Vai es skatos, kā tu smaidīt sāc.

Paies nakts. Un varbūt rīt no rīta,
Roku skūpstot Tev, man labāk kļūs:
Jo man sirds it kā no smalka zīda -
Ne tā saburzās, ne asi lūzt.