Piedod man, Jūra

Raimonds Eizenšmits, Harijs Heislers, Raimonds Eizenšmits

Piedod man, Jūra!                  



Mierīga rītos un saulaina dienās
Tu smaidi, un acis tev zaļgani zvīl,
Bet brīdi, kad vētraini vakari pienāk,
Tu gribi, lai tevi vēl vētraināk mīl.

Tu proti, gan čalot, gan dziedoša stāstīt
Un matus kā viļņus pie krūtīm glaust.
Tu vari līdz skurbumam glāstīt
Un priedes lauzt.

     Kas liedagā vēl dzintaru meklē,
     Tam smieklus kā šļakatas sejā tu svied,
     Bet sirdij, ko nebaida dzīle un pekle,
     Tu atklāj, kur skaistākie koraļļi zied.

Tu izdzist liec kvēlākām saulrieta lāpām,
Jo diena ir īsa, bet šķiršanās sāp,
Un veldzi vairs neatrast dīvainām slāpēm – 
Dzer tevi cik dzerdams, vēl vairāk slāps ...

Kam dziļumu savu tik ilgi tu slēpi?
Bez tevis uz zemes vairs nespēju nīkt, 
Kaut zinu, ka zaigajā klēpī
Var arī slīkt.

      Ai, jūra, jūra! Kam šalkas man devi?
      Nav selgā vētra, bet sirds mana šalc!
      Jel piedod, jūra, ka dziedu par tevi,
      Bet lūpās deg vārdi, ko pateikt nav ļauts.