Im. Kalniņš, I. Roze, Autobuss debesīs
Pie mežrozīšu krūma apstājos Un, smaržu jūtot, Noraustījos sāpēs; Nē, sāpīgāk man nebūs vairs, Ja viņas ērkšķi mani bargi skrāpēs, Vēl kādu rētu manā sirdī zaļā; Vēl stāvēju tur ilgus brīžus Un sāpe savus spārnus plēta, Līdz sarāvos - pār mani rēta. Un aizcirtos, un nevēršos vairs vaļā. Līdz sarāvos - pār mani rēta. Un aizcirtos, un nevēršos vairs vaļā. Vēl stāvēju tur ilgus brīžus Un sāpe savus spārnus plēta, Līdz sarāvos - pār mani rēta. Un aizcirtos, un nevēršos vairs vaļā. Līdz sarāvos - pār mani rēta. Un aizcirtos, un nevēršos vairs vaļā. Vēl stāvēju tur ilgus brīžus Un sāpe savus spārnus plēta, Līdz sarāvos - pār mani rēta. Un aizcirtos, un nevēršos vairs vaļā. Līdz sarāvos - pār mani rēta. Un aizcirtos, un nevēršos vairs vaļā.