Aivars Rakovskis, Vizma Belševica, Triānas parks
Alkšņu svārciņā palsā, Tāšu krekliņā pelnrušķīt. Ko tie svešzemju prinči Uz tevi, sērdieni, krīt? Bāla pūpola vaigs maigāks Pūpola sārtums ko tie prinči, tie nenāk par princesi padarīt Viņu plašajām pilīm Kādas kalpones atkal par maz. Ai, kā sūrst taviem lēnajiem mauriem, Pakampa dzēliens ass. Taviem tīreļiem sāp Baltiem lielceļiem pelnrušķīt Ko tie prinči te siro Tevi piešotiem zābakiem mīt Ne tev varenu radu, Ne senos ģērboņos cilts, Ne tev zelta, ne sudraba. Cauri pirkstiem pelēka smilts, Cauri pirkstiem pelēka smilts. Tavos brūnajos strautos Kāru zobenu atspulgus dedz. Tavu dziesmu tie nedzird, Tavu skaistumu nesaredz. Ko tie neļauj man tevi mīlēt, Tavas asaras noslaucīt. Mana laime un sāpe, Mana dzīvība, pelnrušķīt. Ne tev varenu radu, Ne senos ģērboņos cilts, Ne tev zelta, ne sudraba. Ne tev varenu radu, Ne senos ģērboņos cilts, Ne tev zelta, ne sudraba. Cauri pirkstiem pelēka smilts, Cauri pirkstiem pelēka smilts.