Ē. Siliņš, Vilki
Rīgas meičām nu skumjas kļūst sejas, Latvju zēni karot projām brauc, Klusē dažs, bet citi tikai smejas, Šķiroties tie meitenītei sauc: Paliec sveiks, mans mazais draugs, Mani tramvajs nesabrauks, Mani sabrauks krievu tanki Tur, tālu Volhovā, Volhovā. Kaut gan tālu no dzimtenes esam Un no mīļās meitenītes ar, Tomēr sirdī domas mēs tik nesam: Ko gan mana līgaviņa dar`? Paliec sveiks, mans mazais draugs, Mūsu mīlas laiks bij jauks. Gaidi mani atkal mājās Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus! Vai tā atceras mani un gaida, Kad pār ielām mēness gaismu lej, Jeb vai citam laimīgi tā smaida, Citu skūpsta, dzer un jautri smej. Paliec sveiks, mans mazais draugs, Mūsu mīlas laiks bij jauks. Gaidi mani atkal mājās Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus! Bet mēs traucam uz priekšu un traucam, Mūsu naidnieks uzvarēts reiz būs. Mūsu meičas neuzsmaidīs citam, Gaidīs mājās pārnākam reiz mūs. Paliec sveiks, mans mazais draugs, Mūsu mīlas laiks bij jauks, Gaidi mani atkal mājās Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus!