Normunds Beļskis, Einārs Vītols
Man izlikās, ka tā ir viņas balss, kas sauca mani, Bet tie bij' ziemeļvēju iztraucēti jūras zvani. Kā dusmās jūra vēla viļņus krastā tā kā zārdus Kā tādā haosā lai sadzird nāras labos vārdus Cieši pieplacis pie krasta smiltīm ļoti ilgi lūdzu Kāpēc lepna tā un negrib lai tai savas bēdas sūdzu Tad nāca nakts un sedza tumsā visu zemi jūru, Es cerot nāru redzēt ugunskuru krastā kūru, Tā ilgi gaidīju, līdz kritu sapņa saldā varā, Un tikai tad tā iznāca no savām putām ārā, Lēni, lēni parādījās baltā viļņa pašā galā, Nevarēju vairāk šajā brīdi palikt malā, teicu – Nāc, no jūras dzīlēm ārā nāc, Un parādies, lai visi redz, kā saule tavās acīs gaismu dedz, Tās nedrīkst palikt tumsā – 2X Iedomīgā daiļā nāra manos vārdos neklausījās, Tik mēness gaismā laiski sudrabviļņos izgrozījās, Kad prom no acīm maldinošosmiega māņus traucu Nāra vērtās pērlē, kurai pamodies vēl pakaļ saucu