Nāc sudrabā

Ojārs Vācietis, Autobuss Debesīs

Ir atkal zeme
zem kājām man,
un manā kreimenē
timpāns skan.

Caur visiem ļarkšķiem,
kur ausis salst,
caur visiem ārišķiem
iet sudrabbalss.

Melnmelnu nimbu
melns skurstens dod,
bet kreimeņtimpāns
to sudrabo.

Un tad es skatos
un redzu to,
kā dzīves atvaros
tas kūleņo.

Nevienas pērles
tai bedrē nav,
te viss ir mēreni
izsemlts jau.

Nāc malā, gudrā,
jo man ir dots,
un tas mans sudrabs
nav izmelots.

Vairs citu nelaid
pie sevis klāt,
nāc, nelaimīgā,
nāc sudrabā.