Kaimiņi
Kad es dziedu, var dzirdēt kā priedes jūrmalā šalc, Kā liepas izsmaržo rītā, Kā apses savas prom dotās lapas atpakaļ sauc, Kā ozols savā vientuļā nodabā klusē aizvien, Kā ozols savā vientuļā nodabā klusē aizvien. Manā dziesmā, tāpat kā mūžā, ir viss, Par ko koki man stāsta? Gan par manas dzīvības kļavas sarkano liesmu, Gan par miesu, kurai bērnībā pietrūcis bērza glāsts, Gan par miesu, kurai bērnībā pietrūcis bērza glāsts. Un kamēr es dziedu, man secen iet visas briesmas, Lai dvēselē vienmēr man skan manas dzimtenes mežu balss. (2x) Kad es dziedu, var dzirdēt kā priedes jūrmalā šalc, Kā liepas izsmaržo rītā, Kā apses savas prom dotās lapas atpakaļ sauc, Kā ozols savā vientuļā nodabā klusē aizvien, Kā ozols savā vientuļā nodabā klusē aizvien. Un kamēr es dziedu, man secen iet visas briesmas, Lai dvēselē vienmēr man skan manas dzimtenes mežu balss. (2x)