R. Pauls, A. Krūklis
Mēs tikāmies martā, Kad pūpoli zied Un tīrumā artā Vējš dzied. Vēl mežos bij sniegs, Vēl upēs bij miegs, Bet mums bij prieks. Mēs tikāmies martā, Mans draugs. Pār vītoliem sirmiem, Ko vējš lēnām liec Vēl mākoņu gurdais pulks Kā karavāna iet. Vēl debesīs pirmie, Tie sauli grib sveikt Bet baltāki aizvien kļūst Un drūmāk vējos dzied. Visas upes ledos kaltas, Klusā ilgā zemes miegā Vakar ēnas zili baltas Līst no egļu zariem sniegā. Debess lokā, viegli trīsot, Pavīd pirmo zvaigžņu bālums Un pa krēslas brīdi īso Sastingst dzestrais zemes tālums. Ir nakts un tālu rīts, Aiz sienas pulksten’s skan Un kāda zvaigzne man Aiz loga krīt. Varbūt bij’ mīla tā, Ko pēkšņi liesmojam sirdī jūt, Lai zustu tālumā, Kā zvaigzne zūd? Prieks laime mirklis gūts Te mūk, te garām slīd. Tāpat kā zvaigznes krīt Aiz loga rūts. Ak, zvaigznes krītošās, Varbūt tur tālumā debes, raud, Aiz lielas laimes raud, Ka jauna diena nāks. Mēs tikāmies martā, Kad pūpoli zied Un tīrumā artā Vējš dzied. Vēl mežos bij sniegs, Vēl upēs bij miegs, Bet mums bij prieks, Mēs tikāmies martā, mans draugs. Mēs tikāmies martā, mans draugs.