Meitene no 6.b

Nikolajs Puzikovs

šķiet viss aizgājis un tā nav
bet tas nepāriet nē un nē
acu priekšā kā šodien stāv
meitene no 6.b
acis zilas kā okeāns
kā saule vakarā viņas smaids 
un es mustu no tā

toreiz šķita ka tulīt būs
medus un putna piens
bet jau atkal laiks izjoko mūs
nav nekā, esmu viens
lēni kā lapas krīt ievas dziest
un pārtop asarās
jo varbūt un gandrīz
šajā pasaulē vairs neskaitās

Piedz.
Ko tagad nozīmē
dzīvot šai pasaulē
kurā pusē vējš
tevi aiznesis ir
vai tu vel atceries 
sirdi uz tāfeles un
mazo smaidiņu 
savā burtnīcā

atsūti vēstuli man 
mana adrese ir tavās asarās

Piedz.

Tas meitenei no 6.b