Lidonis

Kārlis Lācis; Intars Busulis, Jānis Elsbergs, Intars Busulis

Es tiešām nezinu,
ko nu lai iesāku,
kļūstu galīgi nevadāms – 
kad tevi ieraugu,
es pēkšņi lidoju,
slīdu vējā kā pūķis plāns.
Bet tev ir fobija
no mana hobija,
tu saki: tas taču tikai māns.
Mans reiss ir aizgājis,
jau tālē pazudis
cilvēkveidīgais aeroplāns.


Kāpēc, mīļotais,
     – au, kāpēc, jā? –
tevis nav te vairs?


Kad sagūsta vējš,
tas kaislības vējš,
tad visā pasaulē mēs, tik mēs,
un tu teic:
    – Tu esi īsts? Tu īsts?


To signāllukturi
tu acīs paturi,
kad tev debesīs skatiens klīst.
Tik ātrās virāžās
tu redzi mirāžas,
tu nekad nezini, kas ir īsts.
Bet es tev pasaku – 
tu redzi pasaku,
tev tikai rādās, ka lietus līst.
Vai tad es kaitinu?
Es taču aicinu,
es sen vairs neprasu, vai tā drīkst.


Kāpēc, mīļotais,
     – au, kāpēc, jā? –
tevis nav te vairs?


Starpspēle

Atmosfēras frontē
rit liela cīņa.
Zinu es – tu to zini.
Tas tak ir karš
pret ikdienas spēku.
Hei, es negribu neko lētu!
Būsim, mēs kopā būsim, o, jā...


Kad sagūsta vējš,
tas kaislības vējš,
tad visā pasaulē mēs, tik mēs,
un tu teic:
    – Tu esi īsts? Tu īsts?


Tu viegli palecies,
man blakus pielaidies
un zemei mīļi pamāj atā.
Tu lido līgani,
tu gaismu spīdini,
tev ir dimanta atstarotājs.
Tu debess ķermenis
vai tikai eņģelis,
mani mulsināt nepārstāj.
Kad es tev pieskaros,
tad ātri aizdegos,
tevi saulrieta stari klāj.


Kāpēc, mīļotais,
     – au, kāpēc, jā? –
tevis nav te vairs?


Atmosfēras frontē
rit liela cīņa.
Zinu es – tu to zini.
Zinu es – tu to zini.
Tas tak ir karš
pret ikdienas spēku.
Hei, es negribu neko lētu!
Būsim, mēs kopā būsim, o, jā...