Madars Kalniņš, Harijs Heislers, Saulkrastu kapela
Ai, senās labās bērnu dienu teikas,
Kur laimes putns dziļos mežos mīt.
Aiz gada gads, tik daudzi māja sveikas,
Un solīja, ka noķersi to rīt.
Piedziedājums.
Ja izdosies, tad tikai nelaid, nelaid vaļā,
Tad turi ciet, cik vien, cik vien tev spēka ir,
Jo bieži gadās dzīves dienās skaļās,
Ar svešām rokām kādu lapu šķirt.
Jel turi ciet un mostas teika vecā,
Kur laimes putnam plaukstās ticēt var,
Tad viņš ar dziesmu nosēstas uz pleca
Un tavi čuksti manu vaigu skar.
Jel turi ciet, es saprotu, es dzirdu,
Un atbalsojot vēji logā elš,
Bet šaubu pilns jau atkal sevi tirdu,
Cik spēka maz, cik tāls vēl ir mans ceļš.
Piedziedājums.
Tas aicinot pār ziliem, ziliem, ziliem kalniem lokās,
Kur jauna, jauna , jauna diena gail kā ugunsgrēks
Es turēšu, ja vajadzēs man rokās,
Būs visas zemes pievilkšanas spēks!
Būs visas zemes pievilkšanas spēks!
Būs visas zemes pievilkšanas spēks!