Andris Daņiļenko
Uz galda glāzē stāv krizantēmas, Un rozes sen jau vītušas. Nenāc pie manis, ne meklē laimi, Kas bijis sen, jau aizgājis. Tas bija toreiz, kad tavas acis, Vēl spēja mani valdzināt, Bet tagad tumšās rudeņa naktīs, Man atliek tikai pasmaidīt. Kas pirmā atnāks, tai piederēšu, Ar krizantēmām rotāšu. Un smaidīdami mēs grēkā grimsim Kā ievas ziedi atvarā. No rīta svešos ļaudīs ejot, Mums skats būs tīrs un nevainīgs, Tik krizantēmas uz galda glāzē, Bet tās jau muļķes nesaprot !