Pauls Saimons / Paul Simon, Pauls Saimons / Paul Simon, Simon & Garfunkel
Sound of silence - Klusuma skaņa - Z. Teikmaņa atdzejojums Sveika tumsa, draudzene, Es nāku runāt vienatnē: Kāds redzējums man slepus pielavījies Tas nāca tad, kad biju samiegojies; Un šis redzējums, kas likts iekš mana prāt’, Ir vienmēr klāt. Un tā ir klusuma skaņa. Drudža sapņos gāju viens, Ielās, cietās tā kā pliens, Un to laterngaismas lietū, kas smags, Manas krūtis vērtās raupjas kā rags, Kad acīs man uzliesmoja neonspuldzes dakts, Šķēlās nakts. Kas skāra klusuma skaņu. Un kailā gaismā redzēj’ vien Es ļaužu ļaužus tūkstošiem, Tie runāja bez vārdiem, paties! Tie visu sadzirdēja neklausoties; Un viņi rakstīj’ dziesmas, kuŗas ne jau balsīm skan, Jo bail gan Ir pārtraukt klusuma skaņu. „Ak, jūs muļķi”, teicu, „klau! Klusums tā kā ēde aug; Tāpēc dzirdiet manu pamācību, Skatiet mani jel par jums līdzīgu, Rau, man’ vārdi, tā kā lietus lāses klusākās, Vēl lās, Un atbalsojas klusuma akās.” Bet ļaudis pielūdza un krit’ Uz neongaismas dievekli, Kaut uzraksts uz tā bija jo brīdinošs, Asiem vārdiem, teju iznīcinošs, Un tas vēstīj’ to, ka pravieš’ vārdus metro sienas čukst, Klau, tās pukst – Un tā ir klusuma skaņa. /Paul Simon | Simon & Garfunkel