Aleksandrs Čaks
Nu es klaidonis biju. Tur, kur bulvāri gari,
Viņa pagāja garām man melnā;
Manī pavērās pēkšņi, likās, savādi gari
Un tad - iespieda līdaku delnā.
Delnā līdaku zaļu, zivi brīnišķām spējām:
Viņa atļāva ieiet man bārā.
Tur es varēju dzert, apnikt citiem ar dzejām,
Bet neviens par to netrenca ārā.
Tur es varēju dzert, kamēr aizmiglo telpa,
Kamēr džezbends man nepiekliedz dzirdi;
Tur es varēju kliegt, kamēr aizraujas elpa, -
Rūgtās dziesmās es izkliedzu sirdi.
Un es dziedāju dziesmu par to meiteni naivo,
Kaļķu bālo un tievo kā slēpi,
Kura izdeva kādreiz tā kā krastmalā laivu
Savu maigo un bērnišķo klēpi.
Un es dziedāju dziesmu par to meiteni sīko,
Kura tagad kā jaunava melnā
Savu dvēseli mazo prot kā kalponi rīkot
Un pret sirdi spēj atmaksāt delnā.