Kino

Aigars Grāvers, O. Vilks, Jumprava

Vienu dienu domāju un atcerējos, kur palikušas viena daļa no
Manām sajūtām, kad man bija piecpadsmit, un viņai arī.
Bet vai viņai toreiz bija tāpat?
Es vairs neatceros šīs meitenes vārdu - tikai sajūtas.

Kādā dienā tālā
Kādā vakarā
Mēs no kino gājām lielas lietas sakarā
Biju nedaudz satraukts
Gāju ziedus pirkt
Bet tad padomāju, varbūt labāk būs, kā ir

Mēs domājām viens par otru un bijām ļoti nozīmīgi viens otram.
Mēs teicām viens otram, ka nespējam iedomāties dzīvi viens bez otra.
Bet vai viņa jutās līdzīgi man, tā arī nepajautāju

Stāvu es un gaidu
Toreiz vakarā
Nedaudz jautri smaidu, manas rokas kabatās
Tad es pēkšņi redzu
Tur jau viņa nāk
Tāda ļoti skaista un par mani slaidāka

Likās, ka tas ir lielākais notikums, kas man stāv priekšā.
Bet tā arī likās toreiz, jo mums jau nekā cita nebija

Mēs ejam roku rokā
Visur ceļš mums brīvs
Tas mums labi sokas, kaut gan esmu mazliet stīvs
Jūtos es kā filmā
Viss tik skaisti ir
Viss ir tā kā kino, vai es tiešām esmu īsts

Pagāja vairāk laika.
Pēc kāda laika viss aizmirsās, bija daudz citu lietu.
Bet šīs sajūtas palika arī turpmāk nemainīgas