Aigars Grāvers, O. Vilks, Jumprava
Vienu dienu domāju un atcerējos, kur palikušas viena daļa no Manām sajūtām, kad man bija piecpadsmit, un viņai arī. Bet vai viņai toreiz bija tāpat? Es vairs neatceros šīs meitenes vārdu - tikai sajūtas. Kādā dienā tālā Kādā vakarā Mēs no kino gājām lielas lietas sakarā Biju nedaudz satraukts Gāju ziedus pirkt Bet tad padomāju, varbūt labāk būs, kā ir Mēs domājām viens par otru un bijām ļoti nozīmīgi viens otram. Mēs teicām viens otram, ka nespējam iedomāties dzīvi viens bez otra. Bet vai viņa jutās līdzīgi man, tā arī nepajautāju Stāvu es un gaidu Toreiz vakarā Nedaudz jautri smaidu, manas rokas kabatās Tad es pēkšņi redzu Tur jau viņa nāk Tāda ļoti skaista un par mani slaidāka Likās, ka tas ir lielākais notikums, kas man stāv priekšā. Bet tā arī likās toreiz, jo mums jau nekā cita nebija Mēs ejam roku rokā Visur ceļš mums brīvs Tas mums labi sokas, kaut gan esmu mazliet stīvs Jūtos es kā filmā Viss tik skaisti ir Viss ir tā kā kino, vai es tiešām esmu īsts Pagāja vairāk laika. Pēc kāda laika viss aizmirsās, bija daudz citu lietu. Bet šīs sajūtas palika arī turpmāk nemainīgas