Burhards Sosārs, Valdis Grēviņš
Tad nebij ausmas, nebij rietu, Tad tumsu neredzēja acs. Tā aizdūca kā tūkstoš spietu Tas trakais kavalieru gads. Tad smaidi nenodzisa sejās, Tad polku lēca bīskaps pats. Tā aizjoņoja tūkstoš dejās Tas trakais kavalieru gads. Tad bij pie vīna mucām talkas, Tad šļāca alus kritums pats. Tā aizdzirkstīja tūkstoš malkos Tas trakais kavalieru gads. Un kas par to, ka nāca briesmas, Ka klāt bij sausums, posts un bads. Vēl tagad atmirdz tūkstoš dziesmās Tas trakais kavalieru gads. Un lēni apklust sapņu dzirnas, No asarām tev valga acs. Pār kalniem aizdipa kā stirnas Tas trakais kavalieru gads. Kas paliek pāri? Dziļas alkas Pēc tā, kas tavai sirdij rads, Ko elso vijoļstīgās smalkās Tas trakais kavalieru gads. Nē, nav ne debesu, ne elles, Ir tikai tas, ko saredz skats. Un tumsā vizuļo kā krelles Tas trakais kavalieru gads. Tas prieks ar bēdām kopā savērts, Un Gesta Berlings – tas tu pats. Un tāpēc lādēts lai un slavēts Tas trakais kavalieru gads!