Ojārs Vācietis, Zigfrīds Muktupāvels
Kaut ko klusiņām, klusiņām - Kā krīt sniegs, Kaut ko viegliņām, viegliņām- Kā tālu atmiņu Tu man nodziedi, Viss vienalga no kurienes. Es tik tuvu Tev esmu, Ka noteikti dzirdēšu. Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams, Es tik tuvu Tev esmu, Ka tālumu nemana. Viss, kas pastāv starp mums tikai savieno - Tāda caurspīdīga var pasaule būt, Kad ir laimīga. Tad var klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs, Un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu - Nodziedāt pašu skumjāko, Bet būs priecīgi!