Raimonds Eizenšmits, Valdis Grēviņš, Raimonds Eizenšmits
Kastaņkoks
Man ielīkst istabā kāds zars,
Kāds koks pa logu sniedz man roku.
Es skatos: baltu dūju bars
Ir pielidojis kastaņkoku.
Viņš naktī izplaucis un zied –
Šis vecais koks ar mieru rēnu,
Ko tikai mūža galā vied,
Kad mazāk saules, vairāk ēnu.
Nav apses vieglprātības tam,
Nav viņam dziļās egļu smeldzes,
Bet skatiens gaišs līdz vakaram,
Kad atplaukst gars no dienas deldzes.
Viņš – domātājs starp kokiem tiem,
Kas likteni sev jūt kā brāli
Un kas zem griežņa asmeņiem
Ne kliedz, ne zarus svaida tāli.
Draugs, kastaņkokam roku sniedz,
Viņš ir kā sirdsapziņa tava.
Uz galda viņa ziedu liec –
Tur viltības un glaimu nava,
Glaimu nava.