Ilmārs Dzenis
Es tiešām nezinu kā jums pa dzīvi iet Bet man ap šo lietu, kaut kas nekārtībā šķiet. Vai laime smaidīs, vai pa ceļu kaķīt’s skries Es nekad nezinu kas tālāk notiksies Piedz. Kā pa miglu mana dzīve iet, Kā pa miglu, kas nekad nepāriet Kā pa miglu, vai tā nav kauna liet Kā pa miglu, miglu, miglu mana dzīve iet. No rīta prasu sievai, kas būs vakariņās mums, Vai cūka, aita, vista, vai kāds cits radījums Tā krata galvu nikni, lamā vecais suns Tik tālu plānot nākotnē nav iespējams Kad darbā prasu bosam, kad būs algas pielikums Tas izliekas ka nedzirdams ir mans jautājums Kad atkārtoju skaļāk cik vien es to spēj Pa logu skatās viņš un saka: O, nice day. Kad automašīna man vairs negrib skriet Tad sametu es stūri uz benzīna viet’ Es prasu mehāniķim, kas vainas vāģītim Tas rokas plāta, norūc, ka tā mistērija šim Kad vienreiz saņēmu es visu savu dūš Pie zīlnieces es gāju, taujāt kāds būs mūžs Tā kārtis lika krustā, bumbā skatījās Un rezultātā līdzjūtīgi nopirdās.