Imants Kalniņš, Turaidas roze
Kā akmens tavi plaksti guļ uz manām plaukstām, uz manām plaukstām, Kā noguruši putni guļ un skropstām taustās, un skropstām taustās, Es domāju, ka sildīšos pie tavām lūpām, pie tavām lūpām, Bet vakars brien caur lietu vēss, caur miglu kūpošs, caur miglu kūpošs. Jau atkal viens, kas jāsilda, kas jāskauj maigi, kas jāskauj maigi, Tik nemierīgas ēnas skrien pār tavu vaigu, pār tavu vaigu. “Vai būsi tu mans patvērums?”, tu mēmi jautā, tu mēmi jautā, Bet tālā, zaļā zvaigzne tur pēc manis taustās, pēc manis taustās