Kā akmens

Imants Kalniņš, Turaidas roze

Kā akmens tavi plaksti guļ uz manām plaukstām, uz manām 
plaukstām,
Kā noguruši putni guļ un skropstām taustās, un 
skropstām taustās,
Es domāju, ka sildīšos pie tavām lūpām, pie tavām lūpām,
Bet vakars brien caur lietu vēss, caur miglu kūpošs, caur miglu kūpošs.

Jau atkal viens, kas jāsilda, kas jāskauj maigi, kas 
jāskauj maigi,
Tik nemierīgas ēnas skrien pār tavu vaigu, pār tavu 
vaigu.
“Vai būsi tu mans patvērums?”, tu mēmi jautā, tu mēmi 
jautā,
Bet tālā, zaļā zvaigzne tur pēc manis taustās, pēc manis taustās