Olga Rajecka
Kā akmens tavi plaksti guļ uz manām plaukstām, uz manām plaukstām, Kā noguruši putni guļ un skropstām taustās, un skropstām taustās, Es domāju, ka sildīšos pie tavām lūpām, pie tavām lūpām, Bet brien caur lietu vēss, caur miglu klūpošs, caur miglu klūpošs. Jau atkal viens, kas jāsilda, kas jāskauj maigi, kas jāskauj maigi, Bet nemierīgas ēnas brien pār tavu vaigu, pār tavu vaigu. “Vai būsi tu mans patvērums?”, tu mēmi jautā, tu mēmi jautā, Bet tālā ceļā zvaigzne tur pēc manis taustās, manis taustās