Jānis Krūmiņš, Jānis Krūmiņš, Apvedceļš
Jau zvaigznes drīz bālē, un jauns ausīs rīts Tak dažreiz mani atmiņas rauj Tev piezvanu, prasu: ”vai atceries mani?” Ak, Jānīt, kā nu, protams, bet cik tas bija sen Ir nakts sen jau pusē, un kaķis mans snauž Tik peles pa pagrabu skrien Tev piezvanu, prasu: ”vai atceries mani?” Ak, Jānīt kā nu, protams, bet cik tas bija sen PIEDZ: Jo tikai tāds, likten’s nolemts un vainīgs Tāds kuram dzīve krustu šķērsu iet Jo tikai tāds, mazliet iereibis, bet laimīgs Tev varu savu dziesmu nodziedāt Jau atmiņas bālē, jauns ataust rīts Un ļaudis uz darbu jau steidz Tev piezvanu, prasu: ”vai atceries mani?” Ak, Jānīt kā nu, protams, bet cik tas bija sen Vēl asin’s man pulsē, vēl pulkstenis iet Tik dažreiz kad pilnmēness spīd Tev piezvanu, prasu: ”vai atceries mani?” Ak, Jānīt kā nu, protams, bet cik tas bija sen