Valts Pūce, Pēteris Brūveris, Zigfrīds Muktupāvels
Es malkas cirtējs biju reiz Kam cirvis vienmēr asi trīc Es daiļu meitu mīlēju Un aicināju līdz Es gribēju mums mājus celt Kas būtu skaista tā kā pils Un sienas saules dzeltenas Un tornis slejas debesīs Un tāpēc katru rītu es Ar cirvi mežā gāju Un cirtu kokus resnākos Lai celtu māju Bet skauda ļaunai raganai Ka gribu celt es māju Un viņa cirvi nobūra Lai tas man nocērt kāju O meitene Vai tev aizmirsies viss? Naktīs raudot par tevi Esmu galīgi sarūsējis Bet kalējs palīdzēja man Un ņēmis dzelzu gabalu Man jaunu kāju nokala Un galvu kala Tak nebij miera raganai Bez mitas pesteļoja tā Līdz beigās cirvis noburtais Man sirdi pušu sita Un kalējs sirdi kala tad Kā prata un kā spēja Bet tomēr jaunu sirdi Nokalt nemācēja Tā viens nu apkārt klaiņoju Un paliek neuzcelts man nams Jo draugi mīlēt meiteni Bez sirds diemžēl nav iespējams O meitene Vai tev aizmirsies viss? Naktīs raudot par tevi Esmu galīgi sarūsējis 2x