Juris Kulakovs, Kārlis Skalbe, "Pērkons"
Tu nāci pie viņa iekšā Un gribēji teikt, ka to mīli, Bet apstājies nosarkusi Un prasīji klusi – cik pulkstens? Viņš paskatījās un juta, Cik tu viņam mīļa un dārga, Viņš gribēja teikt – paliec mana! Bet apjucis teica – pusdesmit. Tu pateicies samulsusi, Un apgriezies lēni un gāji, Viņš gribēja saukt tavu vārdu, Bet tu jau aizvēri durvis. Viņš rītā teica – ardievu, Un tālu pasaulē gāja. Jūs ilgi vientuļi klīdāt, Un satikāties jau sirmi.