Cik pulkstens

Juris Kulakovs, Kārlis Skalbe, "Pērkons"

Tu nāci pie viņa iekšā
Un gribēji teikt, ka to mīli,
Bet apstājies nosarkusi
Un prasīji klusi – cik pulkstens?

Viņš paskatījās un juta,
Cik tu viņam mīļa un dārga,
Viņš gribēja teikt – paliec mana!
Bet apjucis teica – pusdesmit.

Tu pateicies samulsusi,
Un apgriezies lēni un gāji,
Viņš gribēja saukt tavu vārdu,
Bet tu jau aizvēri durvis.

Viņš rītā teica – ardievu,
Un tālu pasaulē gāja.
Jūs ilgi vientuļi klīdāt,
Un satikāties jau sirmi.