Kaspars Dimiters, Kaspars Dimiters, Kaspars Dimiters
No piliena es esmu izraidīts Caur varavīksnēm uz jūru doties Manas neveiksmes un pat nāve Mani māca kā pārveidoties Es negribu neko un nemāku Tikai bezgalīgi projām tiekties Bet kad lapas vairs nav kur noslēpties Kailiem zariem debesīs sniegties Es esmu tukšs! un jūs? un jūsējie? Tikai acis ir valguma pilnas Dzīvo suņi un izdzīvo cilvēki Pretī asaru devītam vilnim Arī es esmu izgājis nebeigties Un nekad te vairs neatgriezties Uz šīs zemes nav mūsējo debesu Vien zvaigznes kā spļāvieni griestos Pat mājai mirt gribas aizejot Tā pamet šetu un dodas Paliek stāvot vien mūžīgi stāvošie Tik nekustīgi ka nāve rodas Zeme nečukst pat klusas ardievas Trūdu klēpis grib vēl un vēl Man nav bail ne no jums Ne no eņģeļiem Man ir bail ka man nebūs jūs žēl To ko redzu es nevaru neredzēt Jūsu acīs ir palikšana Viss ko būvējat pērkat un pielūdzat Viss ir projām došanās mana Ir jāaiziet jāaiziet jāaiziet Zvan mēle atkārto zvanā Viss ir garāmgājēju tikšanās Šajā mūžībā nesatikšanā Dzīvi cilvēki apmetas kapsētās Smej par bēgļiem - par mani visskaļāk Mirstošs priesteris aicina debesīs Nāve plašāk paver tās vaļā Kaut akmeņi brēktu jūs paliktu Kaut pēdējā zvaigznīte dzistu Ir krusts mana lidmašīna Manai bēgšanai projām uz Kristu