Baiba

Liepavots

Es pamostos viens, bet tomēr kā trūkst
Es neatceros vairs nekā, man atmiņa lūzt.
Bez tādām garām naktīm par visu jel mani pārņem bailes.
Bet plūstošā sirds pēc Tevis vēl sauc
Un jautājums, kas noticis,
Man galvu tik jauc,
Tad ieraugu uz spoguļa ir vārds ar lūpu krāsu BAIBA.

Piedz.
   Es atcerējos meiteni, ko maigi glāstīju,
   Pa Tavu slaido augumu es naktī klejoju,
   Tavā austiņā es čukstēju, ka Tevi gribu ļoti Baiba!
   Kāpēc aizgāji Tu rīta lietainā?
   Es nesaprotu kāpēc vienmēr atkal notiek tā,
   Neatstāji Tu par sevi it nekā, tik savu vārdu BAIBA.

Es zinu Tu teiksi, man nav it nekā,
Tu domā tā ir taisnība, bet tomēr tā nav.
Tu jūti esmu zvejnieks man jūrmalā ir liela motorlaiva.
Es pārdošu to un dāvāšu Tev,
To visku ko Tu vēlējusies atdošu Tev,
Bet varbūt laivu nepārdošu, uzrakstīšu lieliem burtiem BAIBA!