Juris Kulakovs, Māris Melgalvs, "Pērkons"
Pie loga sēžu dīks un sērs Un dungāju, ka mani nievā, Bet pa to laiku izplaukst bērzs, Un pa to laiku uzzied ieva. Starp divām atmošanām šīm Pat sniedziņš ir no gaisa biris. Nu ko lai atbild debesīm? Ka vairāk negribu būt miris? Kāds vecais gudrais teica tā: dum spiro, spero, kaut viss vējā. Es speru kamēr spirinos, Līdz izgaist diena vakarējā. Un pilnu krūti kuplo bērzs Un pusnobirusi zied ieva. Es pupu zemē stādīšu, Tur izaugs cerībiņa tieva.