Imants Kalniņš, Viks, Turaidas Roze
No rīta mazā gaismiņā viņš viņai saka: "Viss..." Bet viņa viņu ieaijā, un dziesma tālāk ris. Bet vēl pēc maza brītiņa viņš saka: "Iet nu ļauj..." Bet viņa viņu pierunā un stingri, stingri skauj. Un tomēr viņa skatiens jau uz durvju pusi steidz, bet viņa mīļi pasmaida un viņam saka: "Beidz..." Sit pulkstens stundu desmito, viņš kājās lec un iet, un nedzird vairs, ka viņa teic: "Ei, paliec vēl mazliet..." Pēc gada, kad viņš atgriezās, tad durvis bija ciet un skaidri dzirdēt varēja, ka iekšpusē kāds dzied. Tā bija ļoti zema balss, kas iekšā dziedāja, šī zemā un šī rupjā balss, tā viņu satrauca. Viņš palēcās un ieskrējās, un durvis izgāza, un to, kas iekšā dziedāja, uz vietas nodūra. Bet viņa viņam pieglaudās un neteica neko, jo bija nakts, un naktī jau, kā zināms, visi zog.