Klaidonis
Pēc darba, kad nogurums mani sāk māk Tad pieceļos, saģērbjos, eju Mājupceļš tāls, jūtu, palieku bāls, Tomēr izvēlos krogu un dzeru. Drīz kausiņš man tukšs, sāk man sajūtas zust, Tomēr spēju vēl ieraudzīt Tevi, Šo meiteni, kura man mēriņu nes, Kuru ieraugot ļogās man ceļi. Ceru gaidu, ka Tu, Tik ar smaidu pateiktu, lai es. Vēlreiz šurpu atnāktu, Kaut uz brīdi palieku. Ceru gaidu, ka Tu, Tik ar smaidu pateiktu, lai es Ar ziediem rokās Tevi Tevi aicinu. Jau vakars kļūst vēls, priekšā ceļš tikpat tāls, Jo grūtāk man piecelties, aiziet, Jo jāpamet kauss vēl tekila un sāls Un vēl meitene tumšajiem matiem. Drīz bārs paliek tukšs, nevienas balss, apkārt kluss, Pat nespēju ieraudzīt Tevi, Šo meiteni, kura man mēriņu nes, Kuru ieraugot ļogās man ceļi.