Kurš gan kādreiz nav vēlējies

Harijs Spanovskis

Kurš gan kādreiz nav vēlējies
Laiku izrīkot pats kā tīko:
Likt, lai gadi traucas kā vējš,
Saujā turēt mirklīti sīko.
Vienīgais, ko spēju es pats – 
Dzīvot mūžu labu vai sliktu,
Paturēt vai atraidīt to, 
Ko reiz Likten’s plecos man liktu.

Caur mirkli Mūžībā rit dzīves rats,
Un Laika upe līču ločus mētā.
Bet varbūt, ka reiz Liktenis man dos 
Uz parāda kaut ko no nepaspētā.
Bet kamēr viss ir manī dzīvs –
Gan prieks, gan sāpes – metos tajā iekšā, 
Lai, raugoties uz kādreiz bijušo,
Es ticētu – pats labākais vēl priekšā.

Kamēr mirkļi Mūžībā krīt,
Kamēr Laika upe vēl palo,
Airēt Dzīves laivu man ļauts,
Lai pret klintīm to neizskalo.
Nav man bail no tā, kas būs rīt,
Neizmainīt Liktenim dabu.
Ja vien sirdī ticība mīt,
Viss tad dzīvē notiek uz labu.