EOLIKA
Ai, pienenīt, varbūt, ka saule Tevi vairāk kā citus mīļo, Ja reiz tavi sprogainie mati Tik zeltainā krāsā zvīļo? Vien šodien, kad iznācām pļavā Vēl tevi, pienenīt, satikt,- Mēs pamanījām, ka pēkšņi ir Kļuvuši sirmi tev mati. Pienenīte! Pienenīte!Pienenīte! Tu biji tik skaista!Tu biji tik skaista! Pienenīte! Pienenīte!Pienenīte! Tu biji tik skaista! Pienenīte! Pienenīte!Pienenīte! Tu biji tik skaista!Tu biji tik skaista! Mēs gribējām ņemt tevi rokās, Bet uzpūta vējš kā par spīti Un smiedamies aiznesa līdzi Tavu zeltmatu ērkulīti. Un tomēr tu biji tik skaista, Mēs visi tā mīlējām tevi. Paldies, ka tu mūsu pļavas Reiz rotāji ar sevi. Pienenīte! Pienenīte!Pienenīte! Tu biji tik skaista!Tu biji tik skaista! Pienenīte! Pienenīte!Pienenīte! Tu biji tik skaista! Pienenīte! Pienenīte!Pienenīte! Tu biji tik skaista!Tu biji tik skaista!