Kārlis Auzāns, Emīls Zilberts, Ārija Elksne, Autobuss Debesīs
Es ticu cilvēkam savam, Viņš noteikti kaut kur ir, Nezinu tikai cik gadu, Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir. Reizēm šķiet - viņa balsi Aiz kalna var sadzirdēt jau, Tuvāk pieejot, redzu - Cilvēka mana tur nav, Reizēm sirds piemāna sevi Un pati tad smeldz un sāp, Un vēl skaudrāk kā senāk Pēc sava cilvēka slāpst. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs - Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs - Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs. Un vēl ciešāk kā senāk Savam cilvēkam tic, - Kuram maldīgi līdzīgs Bija tai licies kāds cits. Svešās rokās viņu Neiešu meklēt es, - Lai tad neplūktas nozied Sarkanās magones. Vēji mēdz sacīt, ka esot Daudzos viņš izkaisīts, Ka no daudziem pa lāsei Vajagot paņemt sev līdz. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs, Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs - Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs.