es klusiņām sajukšu prātā

Gandrīz Debesis, Mārīte Dombrovska, Gandrīz Debesis

es klusiņām sajukšu prātā 
un nezinās to it neviens
vien sāpēs zudusī saule
un mirušās debesis

tavs smaids klusi slīdēs kā ēna 
un maigumu atstaros
es klusiņām pielūgšu rēgus 
un klēpī auklēšu tos

ar izbrīnā pārvērstu seju 
kā kapracis izmisums nāks 
līdz dvēsele izlēks no krūtīm
un klusiņām spokoties sāks