Gandrīz Debesis, Mārīte Dombrovska, Gandrīz Debesis
es klusiņām sajukšu prātā un nezinās to it neviens vien sāpēs zudusī saule un mirušās debesis tavs smaids klusi slīdēs kā ēna un maigumu atstaros es klusiņām pielūgšu rēgus un klēpī auklēšu tos ar izbrīnā pārvērstu seju kā kapracis izmisums nāks līdz dvēsele izlēks no krūtīm un klusiņām spokoties sāks