Gandrīz Debesis, Mārīte Dombrovska, Gandrīz Debesis
paņem manu sirdi plaukstās paauklē kā mazu bērnu kaut kur tālē likteņzvans jau zvana mūsu stundu pēdējo Velnam pieder tava miesa Dievam – tava dvēselīte bet tev pašai it nekā tik mana sirds, kas klusām asiņo un, kad pastardiena nāks un miroņi, kad augšāmcelsies tad tev kabatā kā pulkstens mana sirds teiks laiku pareizo