Pēdējais pūķis

Viņa

Dažreiz man ir grūti pateikt acīs to, ko jūtu
Tāpēc (tāpēc, tāpēc, tāpēc)
Es rakstu tev šo dziesmu, pat ja apzinos, ka tas tev
Sāpēs (sāpēs, sāpēs, sāpēs)

Pārsisti deguni, salauzti kauli,
Mēs stāvējām rindā, kopā gaidījām sauli.
Atceros to rītu, mūsu skatieni aizmigloti,
Katrs no mums toreiz sapņoja aizlidot.
Daļai pat sanāca, tie nav priecīgi stāsti,
Kāds ir sajucis prātā, cits guļ sapuvis zārkā.
Toreiz mēs ar tevi bijām labākie draugi,
Kas centās izaicināt dzīvi, tā kā bagātie ļaudis.
Bet tagad, kad ap tevi krājas parādu kaudzes,
Un kaut kas tavā balsī mani savādi žņaudz,
Es neļaušu sev saprast, ka es nemēģināju,
Darīt kaut ko tad, kad tevi redzēju vāju.
Es pārāk labi zinu katru stūri tajā bedrē,
Un varbūt tieši tāpēc man ir grūti tevi redzēt
Tur, kur reiz mēs bijām kopā, tā ir vainas apziņa,
Jo manas brūces, nez kapēc, ar laiku sadzija.
Tā tumsa tagad man ir tikai laipna paziņa,
Es zinu, ka ceļš laukā-tā nav raita taciņa.
Beigu beigās tikai tu pa īstam vari kaut ko mainīt.
Bet kā lai liek tev saprast to, ka tas vispār ir vajadzīgs?
"Zelmiņ, viss būs labi," vienmēr atbildi man smaidīgs,
Un tā jau kuro gadu šī te saruna tiek aizdzīta.
Man ir jārepo komā vismaz reizes divas,
Lai tas palīdzētu panākt, ka tu beidz dirst.

(Kas tu tāda esi, lai man stāstītu kā dzīvot?
Vēl pirms pāris gadiem es tev mācīju kā dīlot.
Kas tu tāda esi, lai man stāstītu kā dzīvot?
Vēl pirms pāris gadiem es tev mācīju kā dīlot.)

Jā, es zinu un man žēl, bet kamēr viss vēl nav par vēlu
Tikai tev un dažiem vēl šis bija jādzird.
Tur, kur nekā nav, ko darīt
Iedzer rīt un tripo parīt.
Tur, kur visi visus pazīst,
Mācās reizināt un dalīt.
Tur ir uzmetēji, dirsēji,
Tie ir draugi tev vai pircēji.
Tu pat barā esi viens,
Jo nevienam neuzticies.
Tur, kur meitenes grib iepūst, nevis turēt tavu roku.
Dirsā līdēji kad briest, kas rēc par katru tavu joku,
Cerot, ka tu sauksi līdz, kad iesi paplucināt koku.
Tur, kur acu krāsas nav, bet ir lūpu krāsas traipi,
Tu no kabatām velc naudu, un visi lūr, kā tu to skaiti.
Tu pār šito baru valdi, pat ja nevaldi pār sevi.
Tikai pāris saldi mirkļi, un seja atduras pret zemi.

(Jēēēj) Viss ir okej, tu esi tur, es esmu šeit.

Es esmu te pat, ja tu gribi. lai tev palīdzu,
Es esmu šeit, un tu vari man zvanīt.
Ja vēlies palikt tur, tad šie ir atvadu vārdi,
Man tevis vairs nav, sauc to par abstraktu nāvi.