Reiz kādu dienu

Aina Boža un Solvita Saule

Reiz kādu dienu tavā dzīvē
Nebūs manis vairs.
Vai ziema, rudens, vasara
Vai klāt būs pavasar's.

Nekas jau nekļūs citādāks,
Vien  savādi mazliet,
Ka tev pie manis ciemoties
Būs jānāk cituviet.

Nekas jau nekļūs citādāks,
Vien  savādi mazliet,
Ka tev pie manis ciemoties
Būs jānāk cituviet.

Ja ziema varbūt baltu segu
Debess zemei klās
Un nejautās, vai kādreiz tām
Par to kāds samaksās.

Virs galvas sevīm paskaties:
Ja pārslas lejup krīt,
Tad atceries, es atnācu,
Draugs, tevi sasildīt.

Virs galvas sevīm paskaties:
Ja pārslas lejup krīt,
Tad atceries, es atnācu,
Draugs, tevi sasildīt.

Viegliem spārniem aizklāšu 
Tevi pret vēju – 
Nelaid to ledainu dvēselei klāt!
Sildies, man novēlot laimīgu ceļu!
Dvēseli nevar, dvēseli nevar,
Dvēseli nevar apglabāt.

Ja tā būs silta vasara 
Vai mostošs pavasar's,
Kad Piena ceļš nakts debesis 
Tik tikko jaušams skars,

Virs galvas sevīm paskaties:
Kad gaisma lejup līs,
Tur kāda zvaigzne krītot tev
Par mani pastāstīs.

Virs galvas sevīm paskaties:
Kad gaisma lejup līs,
Tur kāda zvaigzne krītot tev
Par mani pastāstīs.

Ja salnas dārzos iezagsies
Un būs jau rudens vēls,
Var būt, ka tevi sameklēs
Kāds dzērves kliedziens žēls.

Virs galvas sevīm paskaties:
Kad lietus līņāt sāks,
Tā būšu es, kas asaras
tev sejai nomazgās.

Virs galvas sevīm paskaties:
Kad lietus līņāt sāks,
Tā būšu es, kas asaras
tev sejai nomazgās.

Viegliem spārniem aizklāšu 
Tevi pret vēju – 
Nelaid to ledainu dvēselei klāt!
Sildies, man novēlot laimīgu ceļu!

Dvēseli nevar, dvēseli nevar,
Dvēseli nevar apglabāt.
Dvēseli nevar, dvēseli nevar,
Dvēseli nevar apglabāt.